Lelle nav nekāda spēļlieta
Lelle nav nekāda spēļlieta. Vai tad mēs visi bērnībā, salasījušies, vai saklausījušies Andersena pasakas, neuzskatījām, ka lelles ir dzīvas?
Leļlu teātra lelles ir aktieru vietnieces. Vai dažas no tām nav pretīgas?
Senajā Ķīnā lelles bija svarīgs ārsta instruments: vīrietis-ārsts nedrīkstēja taustīt sievietes ķermeni un viņš grozīja rokās kailu lelli, rādot uz iespējamām sāpīgajām vietām, vaicājot: „Vai šeit sāp?”.
Indonēzijā lelles ir pavisam dzīvas. Tās izmanto arī šodien reliģiskā teātrī, ko sauc Wayang golek. Golek ir lelles kurā iemiesojas mirušo gari. Mirušais opis vai ome var tevi uzrunāt. Tas ir mīļi, vai tieši otrādi – briesmīgi?
Vācijas piētisti 18. gadsimtā audzināja bērnus kā pieaugušos. Nekādu leļļu nebija. Piētisti izaudzināja ne vienu vien ļoti ievērojamu personību. Bet vai tā vairs ir bērnība?
Vai lelle nevar būt briesmīga?
Un tomēr mūsdienu mākslas pasaulē lelle ir virtuālās realitātes simbols. Lelle ir atribūts ar kuras palīdzību mazais cilvēks izdzīvo savu nākamo iedomāto dzīvi un, kas zina, vai spēlējoties ar lellēm bērns tiešām neprojicē savu un citu nākamo eksistenci šajā pasaulē. Līdzīgā kārtā arī pieaugušais turpina spēlēties ar lellēm. Cienījama profesora lelles droši ir laboratorijas rīki un piederumi, grāmatas un viņa spēlētās spēles ir nekas cits, kā publikācijas un ziņojumi respektablās konferencēs. Vairumam vīriešu viņu lelles ir automobiļi un citi tehniski daikti, kuriem tiek veltīti ne tikai sapņi, bet arī laiks – tas pats neizsakāmi vērtīgais laiks, kas tikai dilst un ir aizvien dārgāka luksusa prece. Sieviešu lelles, labi, ja ir bērni; ja slikti, tad drēbes un citas patēriņa preces, ar kurām tiek spēlētas žurnālu dīvu lomas.
Šeit iederas Sergeja Djomina vārds. Viņš ir Eiropas un pasaules līmeņa mākslinieks, kas guvis oficiālu atzinību ievērojamajā Londonas galerijā „The Saatchi” ar darbu "Boris&Gleb" (2001) un „Zinger_machine”.
Ko piedāvā šis mākslinieks, kas studējis Latvijas Mākslas akadēmijā un vēlāk arī LU Filozofijas un vēstures fakultātē? Pirmais iespaids, bez šaubām atsauc atmiņā Hieronīmu Boshu (Bosch) – Holandes Renesanses laikmeta mākslinieku ar viņa alegorijām par Viduslaiku ētisko un Baznīcas baušļu tematiku.
Vēl viens avangarda gabals, kas kombinē Salah ad-Dīna (Saladīna) laikmeta krusta karu attēlu motīvus ar narkobarona kariķētu attēlu iemieso it kā mūsdienu politisko un sociālo realitāti. Runa ir par "Hegemoņu Higiēnu".
Kaspars Perskis izteiksmīgām un labi izgleznotām galvām ir pievienojis ķermeņa daļas, kas karājas uz bērnu klucīšu „šarnīriem”, padarot gleznojumus par groteskām lellēm ar padzīvojušu cilvēku sejām.
Izstādē piedalās mākslinieki Sergejs Djomins, Kaspars Perskis, Katrīna Taivāne, Kalvis zālītis, Ilze Preisa, Inga Jurova, Jana Briķe, Darja Čerevičņika, kas atsaukušies uz „lelles” ideju.
