Lelle nav nekāda spēļlieta

Gleznu izstāde “Lelle”


Lelle nav nekāda spēļlieta. Vai tad mēs visi bērnībā, salasījušies, vai saklausījušies Andersena pasakas, neuzskatījām, ka lelles ir dzīvas?


Leļlu teātra lelles ir aktieru vietnieces. Vai dažas no tām nav pretīgas?


Senajā Ķīnā lelles bija svarīgs ārsta instruments: vīrietis-ārsts nedrīkstēja taustīt sievietes ķermeni un viņš grozīja rokās kailu lelli, rādot uz iespējamām sāpīgajām vietām, vaicājot: „Vai šeit sāp?”.


Indonēzijā lelles ir pavisam dzīvas. Tās izmanto arī šodien reliģiskā teātrī, ko sauc Wayang golek. Golek ir lelles kurā iemiesojas mirušo gari. Mirušais opis vai ome var tevi uzrunāt. Tas ir mīļi, vai tieši otrādi – briesmīgi?


Vācijas piētisti 18. gadsimtā audzināja bērnus kā pieaugušos. Nekādu leļļu nebija. Piētisti izaudzināja ne vienu vien ļoti ievērojamu personību. Bet vai tā vairs ir bērnība?


Vai lelle nevar būt briesmīga?